Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās V gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā, Tibetā, kā arī Ķīnā, Korejā un Japānā. Budismam ir aptuveni 350 miljoni sekotāju. 
Budistu svētie raksti ir tripitaka (sanskritā “trīs grozi”) jeb tipitaka (pāli valodā). Pazīstamākā versija – pāli kanons no teravādas skolas. Uz palmu lapām rakstītie raksti pēc kategorijām tika turēti trīs grozos.
Budisma praktizēšanas mērķis ir izbeigt cikliskās eksistences (samsāras) ciešanas, atmodinot cilvēkā īstās patiesības redzējumu un ļaujot sasniegt apskaidrību - nirvānu. To var sasniegt neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kastas, lai arī pats Buda sākotnēji neļāva sievietēm kļūt par budisma mūķenēm un pēcāk lika viņām pildīt vairāk priekšrakstu. Lai sasniegtu nirvānu, ir jārīkojas atbilstoši karmiskajiem likumiem - jārīkojas pareizi, jāizvairās no kaitējošas rīcības, jāatbrīvo un jāvingrina apziņa. Budisma morāle balstās uz nekaitēšanu un mērenību. Kaut arī budisms nenoliedz pārdabisku būtņu esamību (un apspriež tādas savos rakstos), tas nepiedēvē tām ne pasaules radīšanu, ne cilvēku pestīšanu, ne tiesāšanu. Tās var ietekmēt pasaules notikumus (tāpat kā cilvēki var ietekmēt notiekošo), tāpēc dažas budisma mācības saistās ar tām rituālos. Budisma svētie raksti Budistu svētie raksti ir tripitaka (sanskritā “trīs grozi”) jeb tipitaka (pāli valodā). Pazīstamākā versija – pāli kanons no teravādas skolas. Uz palmu lapām rakstītie raksti pēc kategorijām tika turēti trīs grozos. Kategorijas: (1) ētikas kodekss, kam jāseko mūkiem un mūķenēm; (2) stāsti par Budas dzīvi un mācību; (3) komentāri. Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmes 1. padome (3 mēn. pēc Gautamas nāves). Tajā postulēja, ka viss, ko mācījis Gautama, ir absolūts, nemaināms un nepaplašināms. Tika sadalīta Budas mācība, un dažādas mūku grupas to iemācījās no galvas. 2. padome (aptuveni 100 gadus pēc Gautamas nāves). Tajā neapsprieda darmu, bet gan mūku uzvedības principus; vieni uzskatīja, ka otri pienācīgi nepilda budisma rituālus, bet otri – ka Buda nav paredzējis burtisku nosacījumu izpildi. Sākotnējās budistu skolas bieži strīdējās par doktrīnu, taču dalījās tikai tad, ja atšķīrās prakse. Šajā laikā sāka pierakstīt doktrīnu. 3. padome (III gs. pr. Kr.). To organizēja imperators Ašoka, izveidojot oficiālu ortodoksiju, pēc tam to padarīja par savas impērijas oficiālo reliģiju. 4.padome (I gs.). To organizēja imperators Kaniška, to saista ar mahājānas budisma parādīšanos. Teravādas budisms to neatzīst un dažkārt sauc par “ķecerīgo mūku padomi” |
