Šrīmad Bhāgavatam 1.3.24.

tatah kalau sampravrittē    sammohāja sura-dvišām
buddho nāmnāndžana-sutah    kīkatēšu bhavišjati

tatah — pēc tam; kalau — Kali laikmetam; sampravrittē — sākoties; sammohāja — lai maldinātu; sura — teistus; dvišām — tos, kas neieredz; buddhah — Kungs Buda; nāmnā — vārdā; andžana-sutah — kura māte ir Andžana; kīkatēšu — Gajas provincē (Biharā); bhavišjati — notiks.

TULKOJUMS; Tad, Kali-jugas sākumā, Dievs Kungs ieradīsies Gajas provincē kā Kungs Buda, Andžanas dēls, lai maldinātu tos, kuri neieredz ticīgos teistus.

SKAIDROJUMS: Kungs Buda, varens Dieva Personības avatārs, ieradās Gajas provincē (Biharā) kā Andžanas dēls, un sludināja pats savu nevardarbības izpratni, nosodīdams pat to dzīvnieku upurēšanu, kas atļauta Vēdās. Laikā, kad ieradās Kungs Buda, lielākā daļa cilvēku bija ateistiski, un viņiem vairāk par visu garšoja dzīvnieku gaļa. Aizbildinoties ar vēdiskajiem ziedojumiem, cilvēki gandrīz vai katru vietu bija pārvērtuši par lopkautuvi un nonāvēja dzīvniekus bez jebkādiem ierobežojumiem. Jūtot līdzi nabaga dzīvniekiem, Kungs Buda sludināja nevardarbību. Viņš mācīja, ka netic Vēdu dogmām, un uzsvēra nelabvēlīgo psiholoģisko iedarbību, ko rada dzīvnieku nogalināšana. Ne visai saprātīgie Kali laikmeta cilvēki, kas neticēja Dievam, sekoja šim principam un uz laiku apguva morālu disciplīnu un nevardarbību, kas ir pirmie soļi Dieva apzināšanās ceļā. Kungs Buda maldināja ateistus, jo tie, kas sekoja viņa principiem, neatzina Dievu, taču pilnīgi ticēja Kungam Budam, kurš pats bija Dieva avatārs. Tādējādi neticīgie sāka ticēt Dievam Kunga Budas izskatā. Lūk, kāda bija Kunga Budas žēlastība — viņš padarīja neticīgos uzticīgus sev.

Pirms Kunga Budas atnākšanas dzīvnieku nogalināšana bija vispārpieņemta. Cilvēki apgalvoja, ka tie ir vēdiskie ziedojumi. Ja cilvēks nepieņem Vēdas caur autoritatīvu mācekļu pēctecību un ir paviršs Vēdu lasītājs, tad viņu maldina šīs zināšanas sistēmas puķainā valoda. Bhagavad-gītā ir runāts par šādiem muļķa zinātniekiem («avipaščitah»). Noteikti maldās nesaprātīgie Vēdu rakstu zinātnieki, kuriem nerūp dievišķā vēstījumu saņemšana no mācekļu pēctecības avotiem, kas sasnieguši pārpasaulīgo apzināšanos. Viņiem ritualistiskās ceremonijas ir augstākais, kas vispār var būt. Tiem nav dziļu zināšanu. Saskaņā ar Bhagavad-gītu (15.15.): vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjah, Vēdu sistēma domāta, lai pakāpeniski vestu cilvēku pie Visaugstā Kunga. Visi Vēdu raksti runā par Visaugstā Kunga, atsevišķās dvēseles un kosmiskā stāvokļa iepazīšanu, un par to savstarpējām attiecībām. Kad cilvēks iepazīst šīs attiecības, tad viņš sāk darboties saskaņā ar tām un tādējādi visvieglākajā veidā sasniedz augstāko dzīves mērķi — atgriežas pie Dieva. Diemžēl neautoritatīvus Vēdu zinātniekus piesaista vienīgi šķīstīšanās ceremonijas un dabiskā attīstība tādējādi apstājas.

Šādiem maldinātiem un ateistiskiem cilvēkiem Kungs Buda ir teisma paraugs. Tāpēc viņš vispirms gribēja apturēt sabiedrībā izplatīto dzīvnieku nogalināšanu. Ceļā pie Dieva dzīvnieku nogalinātāji ir ļoti bīstami. Ir divu veidu dzīvnieku nogalinātāji. Arī dvēseli reizēm sauc par «dzīvnieku» jeb par dzīvo būtni. Tāpēc gan tie, kas nonāvē dzīvniekus, gan tie, kuri aizmirsuši, ka viņi ir dvēseles, ir dzīvnieku nogalinātāji.

Mahārādža Parīkšits teica, ka vienīgi dzīvnieku nogalinātāji nespēj baudīt Visaugstā Kunga pārpasaulīgo vēstījumu. Tāpēc, ja cilvēkiem jāmāca, kā atgriezties pie Dieva, tad pirmā un galvenā mācība ir izbeigt dzīvnieku nogalināšanu, kā tas tika minēts iepriekš. Ir muļķīgi teikt, ka dzīvnieku nogalināšanai nav nekāda sakara ar garīgo apzināšanos. Ar Kali-jugas svētību šādai teorijai seko daudzi tā dēvētie sanjāsī, kuri, slēpjoties aiz Vēdām, sludina dzīvnieku nogalināšanu. Par šo jautājumu jau tika spriests Kunga Čaitanjas sarunā ar Maulanu Čandu Kazi Šahebu. Vēdās minētā dzīvnieku upurēšana atšķiras no neierobežotās dzīvnieku nogalināšanas lopkautuvē. Tā kā asuras jeb tā saucamie Vēdu rakstu zinātnieki pamato dzīvnieku nogalināšanu, balstoties uz Vēdām, Kungs Buda ārēji noraidīja Vēdu autoritāti. Viņš to darīja, lai glābtu cilvēkus no dzīvnieku nogalināšanas grēka, kā arī pasargātu nabaga dzīvniekus no nāves, ar ko tiem draud viņu lielie brāļi, kuri tik ļoti klaigā par vispasaules brālību, mieru, taisnību un vienlīdzību. Nevar būt runas par taisnīgumu, ja tiek nokauti dzīvnieki. Kungs Buda gribēja to pilnīgi izbeigt un tāpēc ahimsas mācība tika sludināta ne tikai Indijā, bet arī ārpus tās.

Runājot zinātniski, Kunga Budas filozofija jāsauc par ateistisku, jo tajā netiek atzīts Visaugstais Kungs, un šī sistēma noliedz Vēdu autoritāti. Bet tā ir tikai maskēšanās, jo Kungs Buda ir Dieva avatārs. Tādējādi viņš ir sākotnējais Vēdu zināšanu sludinātājs. Kungs Buda nevar noraidīt Vēdu filozofiju. Taču viņš to darīja ārēji, jo sura-dvišas jeb dēmoni, kuri pastāvīgi ienīst Dieva Kunga bhaktas, centās attaisnot govju nokaušanu, dzīvnieku nogalināšanu ar Vēdu vārdiem, un to pašu tagad dara modernizētie sanjāsī. Kungam Budam nācās pilnīgi noraidīt Vēdu autoritāti. Tās ir tikai detaļas, jo pretējā gadījumā viņš netiktu uzskatīts par Dieva Kunga avatāru. Tad viņu savās pārpasaulīgajās dziesmās negodinātu dzejnieks Džajadēva, kurš ir vaišnavu āčārja. Kungs Buda sludināja Vēdu pamatprincipus tam laikam piemērotā veidā (un to pašu darīja Šankarāčārja), lai atjaunotu Vēdu autoritāti. Tādējādi gan Kungs Buda, gan Āčārja Šankara sagatavoja ceļu teismam, bet vaišnavu āčārjas, it īpaši Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu, veda cilvēkus pa apzināšanās ceļu atpakaļ pie Dieva.

Mēs esam priecīgi, ka cilvēki interesējas par Kunga Budas nevardarbības kustību. Bet vai viņi to pieņems nopietni un pilnīgi slēgs lopkautuves? Ja nē, tad ahimsas mācībai nav jēgas.

Šrīmad Bhāgavatama tika sacerēta īsi pirms Kali laikmeta sākuma (apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu), un Kungs Buda atnāca apmēram pirms divdesmit sešiem gadsimtiem, tādējādi Šrīmad Bhāgavatamā ir pareģota Kunga Budas atnākšana. Lūk, kāda ir šo skaidro svēto rakstu autoritāte. Šādu paredzējumu ir daudz, un tie piepildās viens pēc otra. Tas norāda uz Šrīmad Bhāgavatamas patiesumu, un tajā nav ne mazāko kļūdu, maldu, krāpšanas un nepilnību, kas ir četri visu saistīto dvēseļu trūkumi. Atbrīvotas dvēseles stāv pāri šiem trūkumiem, tāpēc tās var paredzēt visu, kas notiks tālā nākotnē.