Bhagavad-gīta kāda tā ir 4.7.

jadā jadā hi dharmasja    glānir bhavati bhārata
abhjutthānam adharmasja    tadātmānam sridžāmj aham

jadā jadā — kad vien un kur vien; hi — noteikti; dharmasja — reliģijas; glānih — novirzes; bhavati — izpaužas; bhārata — ak, Bharatas pēcteci; abhjutthānam — pārsvars; adharmasja — bezdievības; tadā — tad; ātmānam — pats; sridžāmi — izpaužos; aham — Es.

TULKOJUMS: Bharatas pēcteci! Ja kādreiz kaut kur pagrimst reliģija un pārsvaru gūst bezdievība, tad Es ierodos pats.

SKAIDROJUMS: Šeit ir svarīgs vārds «sridžāmi». «Sridžāmi» nevar apzīmēt radīšanu, tāpēc ka saskaņā ar iepriekšējo pantu Dieva Kunga veidols jeb ķermenis netiek radīts, jo visi Viņa veidoli pastāv mūžīgi. Tāpēc «sridžāmi» nozīmē, ka Dievs Kungs izpauž sevi tādu, kāds Viņš ir. Kaut arī Kungs atnāk noteiktā laikā, t.i., vienreiz, Brahmas dienā, septītā Manu divdesmit astotā laikmeta Dvāparas jugas beigās, Viņam nav noteikti jāievēro šādi likumi un noteikumi, jo Viņš ir pilnīgi brīvs un var darboties, kā vien grib. Tādēļ pēc savas gribas Viņš atnāk tad, kad pārsvaru gūst bezdievība un pazūd īstā reliģija. Reliģijas principi ir doti Vēdās, un jebkura novirze no pareizas Vēdu likumu izpildīšanas padara cilvēku nereliģiozu. Bhāgavatamā teikts, ka šie principi ir Dieva likumi. Reliģiju var radīt tikai Dievs. Arī Vēdas tiek pieņemtas tā, kā tās sākotnēji teica pats Dievs Kungs Brahmas sirdī. Tāpēc dharmas jeb reliģijas principi ir tieši Dieva Augstākās Personības norādījumi (dharmam tu sākšād bhagavat-pranītam). Šie principi skaidri parādīti Bhagavad-gītā. Vēdu mērķis ir pēc Visaugstā Kunga gribas ieviest šos principus, un Dievs Kungs Bhagavad-gītas beigās skaidri norāda, ka augstākais reliģijas princips ir sevis uzticēšana Viņam, un nekā augstāka nav. Vēdu principi vada cilvēku pretī pilnīgai sevis uzticēšanai Dievam Kungam, un, ja kādreiz šos principus dēmoni neļauj pildīt, tad Viņš atnāk. No Bhāgavatamas mēs uzzinām, ka Kungs Buda ir Krišnas avatārs, kurš atnāca materiālisma ziedu laikos, kad materiālisti savas darbības attaisnošanai izmantoja Vēdu autoritāti. Kaut arī Vēdās ir noteikti ierobežojošie likumi un noteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku upurēšanu kādam īpašam nolūkam, dēmoniski cilvēki upurēja dzīvniekus un nesekoja Vēdu principiem. Kungs Buda atnāca pārtraukt šīs nejēdzības un atjaunot Vēdu nevardarbības principus. Tāpēc jebkuram avatāram jeb Dieva Kunga iemiesojumam ir noteikts uzdevums, kas atklāts svētajos rakstos. Nevienu nedrīkst uzskatīt par avatāru, ja par viņu nav teikts svētajos rakstos. Nav tiesa, ka Dievs Kungs atnāk tikai Indijā. Viņš var izpausties jebkurā vietā un laikā, kad vien vēlas. Katrā atnākšanas reizē Viņš runā par reliģiju tik daudz, cik noteiktie cilvēki noteiktajos apstākļos spēj saprast. Bet uzdevums vienmēr ir viens un tas pats — vest cilvēkus uz Dieva apziņu un paklausību reliģijas principiem. Dažreiz Dievs Kungs atnāk pats, dažkārt Viņš sūta savu īsteno pārstāvi sava dēla vai kalpa izskatā vai savā slēptajā izskatā.

Bhagavad-gītas principi tika stāstīti Ardžunam, kā arī citām augstām personībām, jo Ardžuna bija ļoti augsta persona salīdzinājumā ar citām, parastām personām pasaulē. Tas, ka divi plus divi ir četri, ir pareizi gan pirmajā klasē, gan skolas beigās. Tomēr ir augstākā un zemākā matemātika. Tāpēc visi Dieva Kunga avatāri māca vienu un to pašu, bet tas liekas augstāks vai zemāks atkarībā no apstākļiem. Augstākie reliģijas principi sākas ar sabiedrības sadalījumu četrās sabiedriskās un četrās garīgās dzīves kārtās, par ko tiks pastāstīts vēlāk. Vienīgais avatāru uzdevums ir dot visiem Krišnas apziņu. Šāda apziņa tiek izpausta vai neizpausta tikai dažādu apstākļu dēļ.